DB VIEDOKLIS: KAD PIENĀKS LATVIEŠIEM TIE LAIKI JEB VĀRGIE INOVĀCIJU MEKLĒJUMI


Par kādu inovatīvu ekonomiku un izrāvienu mēs te sapņojam, ja ieguldījumos izpētē un attīstībā (starptautiski šī joma labāk pazīstama ar burtu salikumu R&D) mūsu valstis velkas stabilā Eiropas astē, nesen forumā par Baltijas ekonomikas nākotni retoriski jautāja kāds Lietuvas ekonomists, attiecinot to ne tikai uz savu dzimteni, bet arī uz Latviju. Un viņam nevar nepiekrist – saukļi par to, ka Latvijai vajag savu Nokia (kas gan līdz ar somu megauzņēmuma nedienām nedaudz pieklusuši) vai vismaz Skype, skan ne pirmo gadu. Taču ieguldījumu pieaugums R&D kā ir salīdzinoši niecīgs, tā ir. Pēdējā Eiropas Komisijas pārskatā par inovācijām Latvija kopā ar Rumāniju un Bulgāriju ir ierindota sadaļā ar nosaukumu «Pieticīgas novatores» ar atšifrējumu «veikums ir krietni zemāks par ES vidējo rādītāju».

Ja paskatāmies uz to pašu Igauniju, kur piedzima Skype, tad aina ar tēriņiem R&D sektorā būtiski atšķiras. Jau minētajā pārskatā Igaunija ir iekļuvusi vienā grupā ar tādām valstīm kā Lielbritānija, Francija, Luksemburga u.c., kas tikušas pie titula «Inovāciju ieviesējas». Vai ieguldījumu līmenis dažādos inovāciju pētījumos automātiski nozīmē Skype vai kaut kā līdzvērtīga rašanos? Protams, ne. Tomēr, ja šādu ieguldījumu nav, tad diezgan droši var apgalvot, ka inovatīvu superproduktu dzimšanas iespēja ir pielīdzināma sakāmvārdam par aklo vistu un graudu. Tā teikt – gadīties var, bet cerības balstās plikā veiksmes faktorā.

Kas tad ir Latvijas klupšanas akmens un kur ir mūsu lielā atšķirība no igauņiem? Ja ielūkojamies statistikā detalizētāk, tad Latvijas pluss ir diezgan augsts vispārējās izglītības līmenis. Taču lielo mīnusu veido zemais biznesa finansējums R&D sektorā. Mūsu zemē pētījumi, izrādās, lielākoties tiek finansēti no valsts un Eiropas fondu kabatām. Taču, kā jau to visai labi varam iedomāties, valsts un ES fondu tiešās intereses gluži nav inovatīvu biznesa produktu radīšana, bet gan zinātnes kā tādas uzturēšana. Inovatīvi biznesa produkti ir uzņēmumu interese un to visai skaidri apliecina statistika – Eiropā vidēji, tostarp arī kaimiņvalstī Igaunijā, biznesa ieguldījumi izpētē un attīstības pētījumos par vairākām kārtām apsteidz valsts un fondu finansējumu.

Lai nu man piedod Latvijas uzņēmēji, bet viņu sadarbība ar zinātniekiem brīžiem atgādina dziesmu par mūžīgo nesatikšanos. Protams, investīcijas inovācijās ir lielas, turklāt negarantē atdevi – var arī nekas nesanākt vai sanākt ne gluži tā, kā cerēts. Tāpat ir jomas, kuras Latvijas uzņēmumiem gluži vienkārši nav paveicamas to objektīvo izmaksu dēļ. Piemēram, jaunu medikamentu izstrāde un ieviešana tirgū mūsdienās prasa tik lielus ieguldījumus, ka gandrīz vai pilnībā ir kļuvusi par lielu starptautisku koncernu monopollauciņu. Taču ir arī pietiekami daudz jomu, kur gaiša ideja un tās iepakošana pārdodamā precē vai pakalpojumā nav nemaz tik dārga un neiespējama. To apliecina arī vairāku Latvijas uzņēmumu pieredze.

Tomēr inovācijām ir viena īpatnība – tām patīk kuplot bariņā. Kalifornijas universitātes Bērklijā ekonomikas profesors Enriko Moreti, kas pagājušajā nedēļā viesojās Rīgā, uzsvēra, ka viņu pētījumi apliecina zināmu «pudura» jeb saistīto trauku efektu – jo vairāk inovatīvu uzņēmumu, jo šī vieta ir pievilcīgāka augsti izglītotam darbaspēkam un otrādāk. Tāpēc būtu labi, ja Latvijā beigtu žēli pūst par cukurfabrikām un Daugavas pārrakšanu par kuģu ceļu un pagājušā gadsimta ideju vietā daudz vairāk uzņēmēju pievērstos šodienai un rītdienai, vienlaikus atrodot ceļu pie mūsu pašu zinātniekiem.