AR MOTIVĀCIJU UN TICĪBU

“Mans sapnis ir atvērt veikaliņu, kur tiktu pārdoti trīsriteņu un četrriteņu braucamie,” jau pēc intervijas uz manu e-pastu atnāk pārdomāta atbilde no Andra Lūša. Nē, tas nebūtu veikaliņš bērniem. Tas būtu sociāls uzņēmums, kurā atrastos darbs senioriem un invalīdiem. Andris zinot – Lietuvā tādi trīs esot, Igaunijā – četri.

Diena, Autors: Ieva Štāle. 2014. gada 1. jūnijs 08:55

Viņš pats ikdienā brauc ar trīsriteni vai sēžas pie auto stūres, bet citādi pārvietojas invalīdu ratiņos vai mājās ar spieķa palīdzību. Kopš Andri Lūsi piemeklēja pirmais insults un viņam izdevās atgūties, šis stiprais, ar gribasspēku, vitalitāti un atjautīgu domāšanu apveltītais cilvēks sāka prātot par uzņēmumu, kurā izgatavo velosipēdus tiem, kam vairs nav piecdesmit un kam pārvietošanās ar parastu velosipēdu ir apgrūtināta.

Atspēriena punkts iecerei

Ar savu ideju Andris startēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) atbalsta programmā jaunajiem uzņēmējiem un konkursā Firmas noslēpums ieguva otro vietu. Tas bija kā atspēriena punkts, lai mērķtiecīgi realizētu savu ieceri. Bet uz sava trīsriteņa Andris Lūsis bija pirmais Latvijas pārstāvis, kurš piedalījās Pasaules kausa sacensībās.

Varbūt kāds gribēs iebilst, ka Andris gluži vēl nav ierakstāms senioru kategorijā, tomēr viņa mērķi saistāmi ar senioru vecuma cilvēkiem, bet viņš pats ir lielisks piemērs pat senioriem – kā nepadoties. Jo pirms diviem gadiem Andri Lūsi piemeklēja otrais insults. Bet viņš smaidīgs mūs sagaida uz sava trīsriteņa Gaujas ielā 1, kur kopā ar puišiem, kam patiesi zelta rokas, meistaro gan trīsriteņus, gan guļamriteņus, arī ērmriteņus. Precīzāk – Andris gādā par braucamrīku realizāciju un konsultē seniorus. Andris stāsta, ka vislielākais pieprasījums pēc trīsriteņiem esot dobelniekiem, pārsvarā jau visi braucamrīki tiek aizvesti uz laukiem, jo kā tad rīdzinieks šādu braucamo uznesīs daudzstāvu mājas dzīvoklītī. Taču ne katrs seniors, lai kā kārotu tikt pie stabilāka braucamā par divriteni, spējot tikt galā ar trīsriteņa vadīšanu, tāpēc vispirms senioriem tiek piedāvāts riteni izmēģināt.

Andra sapnis par veikaliņu nav pārdrošs – viņš jau apzinājis izgatavotājus tepat Latvijā un ārzemēs. “Šis veikals būtu sociāls uzņēmums, diemžēl Latvijā vēl nav pieņemts likums par tādu. Labklājības ministrija to izstrādā, bet nav zināms, kad tas taps. Esmu devis ziņu likuma izstrādātājiem par savu vēlmi. Diemžēl no viņu puses nav izrādīta griba par sadarbību, lai uzklausītu ieteikumus,” sūrojas Andris. Tomēr padoties nav viņa dabā.

Nevajag tik daudz strādāt

Andris Lūsis dzimis Mazsalacā. Līdz 7.klasei mācījies Mazsalacas vidusskolā. Kad viens pēc otra īsā laikā nomiruši abi vecāki, precīzāk, Andra audžuvecāki, zēnam nācies pārcelties vispirms uz internātskolu Burtniekos, tad uz Aglonu. Andris pabeidzis arī Rūjienas tehnisko skolu, mācījies par elektriķi, lai gan pēc dienesta armijā Gruzijā šajā profesijā maz strādājis. “Sliktākos laikos strādāju par šoferi, labākos biju projektu vadītājs Latvijas Bāreņu biedrībā, 90.gados biju Rīgas Semināra baptistu draudzes priekšnieks. Vadīju arī labdarības kustību Sirdsbalss, organizējām nometnes bērniem bāreņiem, jo pats zinu, kā tas ir – piecus gadus pavadīt internātskolā,” atceras Andris. Savu māti pirmoreiz ieraudzījis, kad mācījies 7.klasē. “Bet pie mātes neaizgāju dzīvot, mani aizbildniecībā paņēma cita kundze – arī viņa jau ir mūžībā. Tagad ar māti esam izlīguši, sapratuši viens otru.”

Andris apprecējies 90.gadu beigās, ģimenē piedzimusi meita, un abi ar dzīvesbiedri aizbildniecībā paņēmuši divus puišus. “Deviņus gadus bijām viņiem audžuģimene, tas bija veiksmīgs stāsts,” gandarīts ir Andris Lūsis. Viņa dzīvē viss bija kārtībā, līdz nākuši “treknie gadi”: “Tad labāk bija strādāt fizisku darbu. Es biju taksometra vadītājs, kurš divas diennaktis pēc kārtas strādā, divas – brīvas. Tad arī bija pirmais insults.” Andrim tolaik bijis tikai četrdesmit… “Ārsts teica, ka nevajag tik daudz strādāt. Tagad saprotu – diennaktīm strādāt, tas nav normāli. Bet es atguvos gada laikā. Izturēju konkursu uz saimniecības vadītāja vietu Rīgas domes Kurzemes rajona izpilddirekcijā un no 2007.gada līdz direkcijas likvidācijai tur nostrādāju. Pēc tam sāku strādāt par projektu vadītāju privātā firmā.”

Tas vien ir daudz!

“Pēc pirmā insulta ar moci varēju braukt, bet ar divriteni bija grūti. Sanāca būt Balkrievijas rūpnīcā, kur ražoja trīsriteņus uz Aist bāzes. Iemācījos, sapratu, kā viņi to dara, un gribējās kvalitātes ziņā to izdarīt labāk,” idejas rašanās pirmssākumus atceras Andris. Tad arī viņš startējis konkursā Firmas noslēpums. Starp citu, LIAA atbalstu savas uzņēmējdarbības veicināšanai var izmantot ne tikai jaunieši savām biznesa idejām, bet arī pusmūža cilvēki, kuri varbūt visu mūžu sapņojuši par savu biznesu, bet to nav sanācis realizēt. Andris Lūsis neslēpj – esot no tiem, kuri nav raduši apstāties. “Pēc otrā insulta, kamēr izgāju rehabilitāciju, bija tā apnicis būt aprūpētam! Varbūt citi tā jūtas forši – dzīvo tikai, neko nedara un, ja paprasa viņam ko padarīt, tad viss sāpot… Varbūt kādam tas ir izdevīgi, bet ne man. Ja man Dievs ir atļāvis vēl kādu laiku pavadīt uz šīs zemes, tad gribu to izdarīt pilnvērtīgi. Jā, tam vajadzīgs spēks. Un spēks slēpjas Dievā un gribā. Ja nav motivācijas un ticības Dievam, tad gan ir grūti,” uzskata Andris Lūsis.

Viņš bieži novērojis, cik nepamatoti nīgri pret dzīvi un līdzcilvēkiem izturas par viņu krietni vecāki, bet acīmredzami veselāki ļaudis: “Iekļūstu ar ratiņkrēslu sabiedriskajā transportā. Autobusa pieturā iekāpj seniors, kurš nācis no tirgus, ar somām. Viņš pat nepaskatās zemāk par seju – ja nedodu vietu apsēsties, visu braukšanas laiku pukojas… Un kad ierauga ratiņkrēslu, sāk brīnīties. Bet ir arī pozitīvie seniori.” Pats Andris saka, ka vēl jau viņam jāattīsta savs bizness un jāizaudzina meita, līdz iekļūs īsteno senioru kārtā: “Ja Dievs ir nolicis laiku un tu kaut ko vēl vari izdarīt, ja esi noderīgs un neesi nevienam par apgrūtinājumu, tas vien ir pietiekami daudz!”